svētdiena, 2008. gada 6. aprīlis

Diena, kad atceramies baiso okupāciju

Krišjāņa Valdemāra iela jūnija zaļumā
Kr.Valdemāra iela kopš 1940. gada mainījusies ir maz. Vien bruģa vietā ērmīgs un uzburbis asfalts, sarkano māla ķieģeļu trotuāru vietā arī asfalta pļekas un bedres. Liepas vairs neaug ielas abās pusēs, jo pa ielu tagad joņo skaļš tramvajs. Arī vecie koka namiņi lielākoties tie paši. Spriežot pēc ļaužu atmiņām, arī 1940. gadā 17. jūnijs bija saulains ar zilām debesīm. Nekas neliecināja, kad tā būs pēdējā diena, kad latvieši savā zemē gulēs mierīgi. Neviens vēl nezināja, ka visai drīz nakts melnumā svešinieki veselas ģimenes ar bērniem raus ārā no siltām gultām, lai vestu uz Sibīriju, ka netālu esošajā Republikas ielas namā iemitināsies iestāde ar sen aizmirstu nosaukumu- milicija, kuras pagrabos atskanēs mocekļu vaidi, bet pēc nepilna gada šāvienu trokšņi.

Nav komentāru: