pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

BMX trase liepājniekiem

Te jauniem liepājniekiem pēdējos 20 gados bija jātop par štrombergiem.
Pastāstīšu kādu stāstiņu, kas man patiesi pamatīgi saērcina allaž, kad ieraugu kādu vietu. Tā ir Liepājā, Vaiņodes ielā. Tieši blakus Centrālkapiem ir vieta, kur zēni rok un cenšas radīt ko līdzīgu BMX trasei. Šī vieta ir burtiski piesūkusies ar bērnu darba sviedriem un asinīm, kas sūkušās uz netīrās melnzemes burtiskā nozīmē. Te savu darbu, atļaušos teikt pilnīgi bezjēdzīgi ieguldījušas vairākas paaudzes, jo melnās smiltis droši noblīvēt nav iespējams, bet koku puduri gar šķībiem tramplīniem un improvizētām virāžam ir lieliskas kaulu laušanas ierīces. Tā tas notiek diezgan ilgi. Vairāk nekā 20 gadus.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē teju katra vasaras diena man iesākās ar kāpšanu uz pašbūvētā BMX un lāpstas ņemšanu, lai dotos mazliet pabraukāt par kaut ko līdzīgu krosa trasei. Toreiz man bija tik pat, cik manam dēlam- 13. Tagad uz šo trasi dodas viņš. Es viņu cenšos atrunāt, jo tas, kas tur notiek, ir ārprāts. Taču man ir pretīgi graut sava bērna sapņus par lielisko BMX sportu tikai tādēļ, ka tieši tāpat kā jaunie liepājnieki vairākās paaudzēs centušies radīt ko līdzīgu trasei, Liepājas varasvīri (sievas)- sākot no izpildkomitejas laikiem, valdes un domes, gadu gadiem atrod līdzekļus itin visam, tikai ne BMX trasei, kas tikusi solīta, solīta, solīta. Un vēlreiz solīta.
Skaidrs, ka BMX trase Liepājā vēl ilgi nebūs. Ja vien nenotiks brīnumi, kuriem vairs neticu. Ja tā netika uzcelta "treknajos gados", jo bija jābūvē septiņi mīzēji Promenādē, bija jāceļ dzelzsbetona amfiteātris simts metrus tālāk, kurā tik pat kā nekas nenotiek, bija jāmaksā Laimes mātei no Kanādas 17 000 Ls par padomiem, kā Liepāju padarīt skaistāku. Piekrītu, ka to visu vajadzēja, piekrītu, ka ir vajadzīgs atbalsts ekskluzīvam sporta veidam, rīkojot Ralliju Kurzeme. Piekrītu, ka vajadzēja bruģēt ieliņu gar Griģa māju. Piekrītu, ka vajadzēja dotēt AirBaltic lidojumus divreiz dienā no Rīgas uz Liepāju. Piekrītu visam un vairākas reizes, ja pilsētas konjunktūra to prasīja. Taču kādēļ mānīt bērnus, kādēļ viņiem solīt un nepildīt? Solīja man kā bērnam un manai paaudzei. Nu vairs bērni neesam, ko tur solīt. Solīja nākamajiem. Tie jau arī no BMX uz mašīnām pārkāpuši. Visbeidzot solīja manam dēlam un viņa vecuma zēniem. Dome var neuztraukties. Vēl gadi pieci un arī viņiem tas nebūs vajadzīgs. Varēs melot nākamajiem. Tiem, kas šogad sāks iet skolā...

1 komentārs:

Anonīms teica...

Mēs, BMX klubs "Līvi", 90-to gadu sākumā tur trenējāmies. Protams, tas viss notika respektējot savu kaulu cietību un ādas izturību, lietojot ķiveri un aizsargus. Laikā, kad jauniešiem galva ir masākā vērtē par salocītu stūri, protams, tas vairs nav tik aktuāli.
Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka Marsu mēs tuvākajā 100-gadē neapgūsim un Liepājas tramvaja sliedes pie depo joprojām pārmīs ar īpašu sviru. :)