ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

Vieta iz bērnības dieniņām

Padomju laika komunikāciju būvniecības relikts kā bērnības atmiņa.
Agrāk šī vieta tik mīdīta katru dienu. Te es gāju uz skolu, uz treniņiem, no skolas, no treniņiem. Te bija ceļš uz tramvaja pieturu, uz autobusa pieturu. Te bija ceļš uz pirmajiem maršruta taksometriem, kuru lomu pildīja daži zaļi un zili RAF mikroautobusiņi ar baltu svītru uz sāniem un bija īsti brīnumi. Te stundām tika kavēts viss, lai tikai palaistu garām vecos divvagonu tramvajus un sagaidītu jaunos ar garmošku pa vidu. Uz šī biedējošā betona gabala sēdēts, stāvēts un triālots ar pašu darinātiem bēemiksiņiem. Šajā pagalmā iets uz kulināriju pēc bulciņām, pēc tomātu sulas, pēc ūdeņaina olu saldējuma papīra glāzītēs ar koka puļķīšiem par 8 kapeikām. Te stāvēja kiosks, kur nopirkt kārotās DDR pastmarkas savai pastmarku kolekcijai, te pirkta tā laika ikdienas saziņas maize- "Komunists", "Cīņa", "Padomju jaunatne". Te stāvēts rindā pēc maza desas luņķīša, piena stikla pudelēs, kefīra trīsstūra paciņās.
Bet visumā, tās tik ir nostaļģiskas atmiņas...

2 komentāri:

laramide teica...

Un kā ar dzeltenajām kvasa mucām uz riteņiem?

Aigars Prūsis teica...

Ak jā, par tām aizmirsu...