svētdiena, 2011. gada 27. marts

Vieta, kur tapa Liepājas cukurs

Aizgājušās pagātnes liecība.
Pat nostājoties aiz vārtiem, kuri slēdz ceļu uz bijušās Liepājas cukurfabrikas rūpnīcas teritoriju, nojaušams, cik uzņēmums bijis milzīgs. Un patiesi- vagonus ar cukurbietēm stumdīja draudošas lokomotīves, ekskavators ar milzu strēli, kas pārvietojās pa sliedēm, tās krāva, bet turpat milzu novietnēs ar milzu šļūtenēm tās mazgāja. Tad milzu cehos tās bēra uz milzīgām slīdošām lentām. Bet patiesībā, tas viss milzīgais bija arhaiskas vēstures paliekas. Milzu ekskavatorā vajadzēja vagoniem degvielas, milzu cehus un mašīnas darbināja milzu motori, tērējot dārgo enerģiju, bet milzu telpas nekad nebija iespējams pienācīgi apsildīt, jo tas maksātu ļoti daudz. Milzu platības bija jāapsargā krietnam skaitam vīru, milzu iekārtām vajadzēja milzīgas rezerves daļas, kuras diez vai kāds vēl ražoja, tādēļ tās nācās sūtīt īpaši, kas maksāja milzu naudu, bet milzu iekārtu uzturēšanai vajadzēja krietnu skaitu cilvēku. Bet produkta pārpalikumus gadu desmitiem veda pāri ielai, veidojot milzu izgāztuvi pilsētas teritorijā, kas radīja arī diezgan neciešamu smaku.
Un tad nu nonākam pie secinājumiem, vai bija vērts liet nīlzirga asaras, ka valsts pārtrauca dotēt šo milzu pagātnes palieku, lai veikalos pērkot 1kg cukurpaciņu mums nebūtu jāmaksā 3Ls, bet ierastos 0,60Ls? Un redzi, cik savādi, kad Liepājas cukurs pazuda, bez cukura nepalikām. Dāņu cukuru pērkam par 0,67 Ls, bet pērnvasar poļu par 0,52Ls. Un nav arī noticis sliktākais no kā bijāmies- par cukuru neviens neprasa tos pašus 3Ls. Kādēļ? Tādēļ, ka dāņi cukuru ražo modernās izsiltinātās ražotnēs, nevis uz 100 gadu vecām ierīcēm, izkūpinot gaisā miljonus par degvielu, elektroenerģiju un apkuri. Kad sapratīsim, ka arī mums tā jādzīvo un jāstrādā, būs mums gan Liepājas cukurs, gan RAF, gan VEF. Jo cukuru varam ražot tam piemērotākā vietā, nevis blakus naftas un ķīmijas pārkraušanas plačiem, blakus ostai, blakus kuģu remonta dokiem. Latvijas vajadzībām cukuru varam saražot rūpnīcā, kas nepārsniegs dažu basketbola laukuma platību, kamēr agrāk cukuru ražoja teju metalurģiskās rūpnīcas izmēra cehos.

1 komentārs:

Ikars teica...

Secinājums - vajadzēja modernizēt, nevis iznīcināt. Vismaz vienai cukurfabrikai Latvijā jau nu vajadzēja palikt, varbūt tā varēja būt Jelgavas, tieši Jelgavas cukuru biju visvairāk iecienījis, kaut gan arī Liepājas nebija slikts.
Nezinu, kā tev, bet man tie dāņu cukuri un kur nu vēl Rimi štrunti patiešām negaršo ne tuvu tā, kā Jelgavas cukurs. Nesen nevarēju saprast, kāpēc kafija un tēja šķiet riebīga, secināju, ka Rimi cukurveidīgā izstrādājuma dēļ. Par laimi, vēl saglabājušies man krājumi no īstā Jelgavas cukura laikiem, bet drīz beigsies un tad nezinu, ko darīšu. :)